Viens no biešu sastāva aspektiem, kas tiek plaši pētīts, ir to dabiskais nitrātu saturs. Cilvēka organismā nitrāti ir iesaistīti bioķīmiskā procesā, kura laikā tie var tikt pārveidoti par nitrītiem un tālāk par slāpekļa oksīdu (NO).

Slāpekļa oksīds ir organismā dabiski sastopama signālmolekula, kas piedalās dažādos fizioloģiskos procesos, tostarp asinsvadu tonusa regulēšanā. Šī iemesla dēļ nitrātu metabolisms ir viens no aspektiem, kas tiek pētīts saistībā ar sirds un asinsvadu fizioloģiju.

Klīniskajos pētījumos ir pētīta biešu sulas lietošana un tās saistība ar asinsspiediena rādītājiem. Piemēram, 2024. gada metaanalīzē tika apkopoti 11 randomizēti pētījumi, kuros piedalījās 349 cilvēki ar hipertensiju. Pētījumu rezultāti liecināja par sistoliskā asinsspiediena samazināšanos biešu sulas lietošanas grupās, tomēr pierādījumu ticamība tika novērtēta kā zema, un pētījumu rezultāti bija neviendabīgi.

Šādi pētījumu rezultāti raksturo konkrētu pētījumu apstākļus, un tos nevajadzētu interpretēt kā pierādījumu tam, ka bietes vai biešu produkti ir paredzēti hipertensijas ārstēšanai vai var aizstāt ārsta nozīmētu terapiju.

Bietes tiek pētītas arī saistībā ar fizisko aktivitāti. Šajā jomā uzmanība galvenokārt pievērsta nitrātu metabolismam un iespējamām izmaiņām fizioloģiskajos procesos fiziskas slodzes laikā.

Pētījumos ir izmantota biešu sula un produkti ar noteiktu nitrātu daudzumu, lai novērtētu dažādus fiziskās slodzes un organisma fizioloģiskās reakcijas rādītājus.

Tomēr pētījumu rezultāti nav pilnīgi viennozīmīgi. Novērotie rezultāti var būt atkarīgi no fiziskās slodzes veida, izmantotā produkta sastāva, nitrātu daudzuma, lietošanas ilguma un citiem individuāliem faktoriem.

Tāpēc bietes drīzāk būtu jāuztver kā interesants uztura komponents, kas tiek pētīts sporta uztura un fiziskās slodzes fizioloģijas kontekstā.

Bietēm raksturīgā krāsa galvenokārt ir saistīta ar betalīnu klātbūtni. Tie ir ūdenī šķīstoši augu pigmenti, kas galvenokārt sastopami noteiktās augu grupās.

Betalīnus iedala divās galvenajās grupās:

• betacianīni – pigmenti, kas saistīti ar sarkanu un violetu krāsojumu;
• betaksantīni – pigmenti, kas saistīti ar dzeltenu un oranžu krāsojumu.

Viens no pazīstamākajiem biešu betalīniem ir betanīns.

Betalīnu, tostarp betanīna, īpašības ir pētītas dažādos laboratoriskos un eksperimentālos modeļos. Pētījumos ir novērota to spēja piedalīties reakcijās, kas saistītas ar oksidācijas–reducēšanās procesiem.

Tomēr laboratorijas pētījumu rezultātus nevar automātiski pielīdzināt konkrētam fizioloģiskam vai klīniskam efektam cilvēka organismā. Vielas aktivitāte in vitro ne vienmēr nozīmē tādu pašu ietekmi pēc pārtikas produkta lietošanas uzturā.

Tādēļ betalīnu pētījumu rezultāti jāvērtē atbilstoši konkrētā pētījuma metodoloģijai un apstākļiem.

Biešu sastāvu un tajās esošo savienojumu stabilitāti var ietekmēt arī pārstrādes un uzglabāšanas apstākļi. Temperatūra, pH, uzglabāšanas ilgums un izmantotā ekstrakcijas metode var ietekmēt betalīnu un citu savienojumu stabilitāti.

Īpaši tas attiecas uz betanīnu, kura stabilitāti var ietekmēt apkārtējās vides apstākļi. Tāpēc svaigu biešu, biešu sulas, koncentrāta un ekstrakta ķīmiskais sastāvs var atšķirties.

Bietes var būt daudzveidīga ikdienas uztura sastāvdaļa. Tās iespējams lietot uzturā neapstrādātas, vārītas, ceptas vai sulas veidā.

Tās var kombinēt ar citiem dārzeņiem, pilngraudu produktiem, pākšaugiem, riekstiem un citiem pārtikas produktiem. Šādā veidā bietes var papildināt daudzveidīgu un sabalansētu uzturu.

Jāņem vērā, ka biešu sula pēc sastāva atšķiras no vesela dārzeņa. Piemēram, sulā parasti ir mazāk šķiedrvielu, un pagatavošanas metode var ietekmēt atsevišķu savienojumu daudzumu.

Pēc biešu lietošanas uzturā dažiem cilvēkiem urīns var iegūt sarkanīgu vai rozā nokrāsu. Šo parādību sauc par beeturiju, un tā ir saistīta ar biešu pigmentu metabolismu un izdalīšanos.

Arī izkārnījumu krāsa īslaicīgi var mainīties biešu pigmentu ietekmē. Šādas izmaiņas pēc biešu lietošanas var būt nekaitīgas un pārejošas.

Bietes dažkārt tiek iekļautas materiālos par tā sauktajām "detoksikācijas” diētām. Tomēr šādu terminu lietošanai nepieciešama piesardzība.

Cilvēka organismam ir dabiski mehānismi dažādu vielu pārstrādei un izvadīšanai, kuros piedalās aknas, nieres, gremošanas trakts un citi orgāni.

Tāpēc bietes nevajadzētu raksturot kā produktu, kas "attīra organismu” vai "izvada toksīnus”. Zinātniski precīzāk ir runāt par biešu uzturvērtību un to sastāvā esošajiem bioloģiski aktīvajiem savienojumiem.

Bietes ir uzturvērtīgs sakņaugs ar daudzveidīgu uzturvielu un fitoķīmisko savienojumu profilu. Īpašu zinātnisku interesi rada neorganiskie nitrāti un betalīni, kā arī citi bietēs sastopamie bioaktīvie savienojumi.

Bietes un no tām iegūtie produkti tiek pētīti dažādos uztura un fizioloģijas kontekstos, tostarp saistībā ar nitrātu metabolismu, fizisko aktivitāti un sirds un asinsvadu sistēmas fizioloģiju. Betalīnu īpašības savukārt plaši pētītas laboratorijas un eksperimentālos modeļos.

Vienlaikus pētījumu rezultāti jāinterpretē atbilstoši konkrētā produkta sastāvam un pētījuma apstākļiem.

Tāpēc bietes vislabāk uztvert kā vērtīgu un daudzveidīga uztura sastāvdaļu, kas nodrošina dažādas uzturvielas un augu izcelsmes savienojumus.